Par komponista Stīva Reiha skaņdarbu "It`s Gonna Rain"

12.02.2021

Tobrīd aizrāvies ar eksperimentiem ar lentes cilpām, komponists Stīvs Reihs (Steve Reich) 1964. gada rudenī Vienības laukumā Sanfrancisko ierakstīja Vasarsvētku draudzes sludinātāju, vārdā brālis Volters, sprediķojam par Noasu un grēku plūdiem. Ierakstā skan vārdi: "Dievs nolēma brīdināt ļaudis. Viņš teica: "Uznāks lietus pēc kāda laika, līs četrdesmit dienas un četrdesmit naktis!" Un cilvēki viņam neticēja un sāka par viņu smieties, un sāka par viņu zoboties, un sāka runāt: "Nekāda lietus nebūs!""

Reihs tolaik pārdzīvoja personīgu krīzi, pār pasauli sabiezēja Aukstā kara ēna, nupat bija nogalināts prezidents Kenedijs. Brālis Volters ar savu izmisīgo lietus piesaukšanu ('It`s gonna rain') itin kā izteica neartikulēto paniku un bailes, kas nomāca komponistu.

1965. gada janvārī Reihs sēdēja pie diviem magnetofoniem, no kuriem skanēja vārdi 'It`s gonna rain'. Viņš gribēja ātri pārlēkt no 'It`s gonna rain' vienā ierīcē uz 'rain' otrā, taču lentes nebija ievietotas gluži pareizi, un, nospiežot atskaņošanas pogu, tās skanēja unisonā: "It`s gonna rain! It`s gonna rain! It`s gonna rain!" Reihs jau grasījās apturēt ierakstu, taču pamanīja interesantu parādību: viena lente ritēja nedaudz ātrāk nekā otra, tādējādi unisonā pamazām sākās fāzes nobīde: "It`s-s gonna-a rain-n! It`s-`s gonn-nna rai-in! It`s-t`s gonna-onna rai-ain! It`s-it`s gonna-gonna rain-rain!" Klausoties to stereo austiņās, t. i., vienā ausī nonāca skaņa no kreisā magnetofona, bet otrā - no labā, Reiham uz šīm skaņām sākās tīri fiziska reakcija. "Tā ir akustiska realitāte: ja cilvēks vienu skaņu dzird sekundes daļu vēlāk par otru, tad šķiet, ka skaņai ir virziens," viņš vēlāk stāstīja. "Es toreiz jutu, kā skaņa nonāk kreisajā ausī, aiziet lejā pa kreiso plecu, tad tālāk pa kāju un iziet laukā grīdā."

Magnetofona ieraksta kompozīcijā 'It`s Gonna Rain' apbrīnojams ir ne tikai tas, cik komplicētos rakstos savijas ritmi, bet arī pati brāļa Voltera balss, kurai piemīt bezmaz operdziedoņa balss spēks. Reihs nenoniecina sprediķi, nepadara to par kolāžas satāvdaļu; tieši otrādi, jūtas, ko pauž sludinātāja balss, viņš pastiprina, līdz tās kļūst gandrīz nepanesami intensīvas. 1964. gadā, ieraugot un izdzirdot šo melnādaino dīvaini, garāmgājēji, visticamāk, saviebās un pielika soli. Komponists viņa brīdinājumam ir licis skanēt mūžīgi - vai vismaz tik ilgi, cik pastāvēs mūzikas atskaņošanas ierīces.

--- Izmantoti fragmenti no Aleksa Rosa (Alex Ross) grāmatas "Viss cits ir troksnis".